Viņš ķēmojas, lēkā un cenšas izdarīt visu, lai viņas sejā parādītos smaids un kā nu nesmaidīt, ja ārpusē lēkā jucis cilvēks mērkaķa kostīmā. Tiklīdz viņu skatieni satiekas, viņa jau zin, kam pieder šīs brūnās acis un nespēj apvaldīt asaras, bet nu jau no laimes, jo nevienam nav tāds mērkaķis kā viņai.
Ne Emma, ne sieviete „tramvajs” nekad nespētu smieties par saviem vīriešiem, ja nu vienīgi mirklī, kad viņš neveikli paslīd uz ledus, vai saķer ar roku nevienam nezināmu, ķipīgu substanci. Vīrieši mēdz būt neveikli, kautrīgi un dumji, bet tikai ne savas sievietes acīs.
…
