Ar institucionālās pieejas palīdzību tiek veidoti pieņēmumi par politisko institūtu normatīvajām funkcijām; šī pieeja ir arī līdzeklis politisko institūtu efektivitātes un vērtību novērtēšanai. Dotās pieejas specifiska iezīme ir tā, ka tā integrē politisko institūciju empīriskās studijas un sabiedrībā pastāvošās politiskās vērtības.
Izmantojot institucionālo pieeju, tiek realizēts pētīšanas daudzdimensionālais ceļš. Var izšķirt trīs svarīgākos institucionālisma veidus: konstitucionālās studijas, publisko administrāciju un “jauno institucionālismu”.
Aktieru modelis ir trešais modelis, ar kura palīdzību tiek salīdzinoši skaidrota politiskā stabilitāte un politiskā darbība. Šim modelim ir divas pieejas – politiskās līderības (political leadership) pieeja un masu aktiera pieeja.
Var teikt, ka noteiktas valsts demokrātiskā stabilitāte un attīstība ir atkarīga gan no līderu grupas uzvedības, gan arī no masu politiskās līdzdalības modeļiem dotajā valstī vai reģionā. Aktieru modelis, salīdzinājumā ar strukturālajiem un institucionālajiem nosacījumiem, starp minētajiem mainīgajiem ļauj saskatīt nozīmīgākas cēloņsakarības. Apskatot politisko darbību spektra variācijas konkrētās valstīs, var gūt priekšstatu par šajās valstīs pastāvošo režīmu būtību.
…
