Šajā darbā runāts par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem, kuri kādā veidā atšķiras no vispārpieņemtām normām.
Patiesībā par Pundurīti neviens nesmējās, tikai draudzīgi pajokoja. „Bet neviens taču nedomā nekā slikta, viņi tevi mīl!” Taču to nesaprata pārējie un reiz Rimts atzinās draugam: Un man ir kauns, un es nezinu, vai jūs to zināt.”
Šeit pierādās tas, ka Pundurītim sāp klasesbiedru vārdi, viņš jau tā visu laiku raizējas par sava auguma nepilnībām, bet pārējie vēl par tām joko. Tas zēnam liek justies aizvien sliktāk un sliktāk, bet apkārtējie to nepamana. Līdz kādu dienu Rimts aiziet noslīcināties. Tad beidzas viņa sāpes un kauns...
…
