-
Grafēmas "o" pieraksta un izrunas iespējas latviešu valodā
Novērtēts!
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Anotācija | 3 | |
| Abstract | 4 | |
| Ievads | 5 | |
| 1. | Grafēmas veidi un iedalījumi | 7 |
| 2. | Teorētiskās nostādnes par grafēmas „o” daudzveidību | 8 |
| 2.1. | Grafēmas „o” pieraksta daudzveidība | 8 |
| 2.2. | Grafēmas „o” izrunas daudzveidība | 8 |
| 3. | Grafēmas „o” pieraksta un izrunas nozīme | 12 |
| 4. | Grafēmas „o” vēsturiskā attīstība latviešu valodas avotos | 14 |
| 4.1. | Grafēma „o” | 14 |
| 4.2 | Grafēma „ō” | 15 |
| 4.3. | Grafēma „uo” | 17 |
| 5. | Izmēģinājuma darbības norise | 22 |
| 5.1. | Anketēšanas izveidošanas nosacījumi | 22 |
| 5.2. | Pētījuma apraksts un iegūto rezultātu analīze | 23 |
| Secinājumi | 36 | |
| Izmantotie informācijas avoti | 37 | |
| Pielikums | 38 |
Vienmēr ir cilvēku daļa, kas vēlas iemācīties mūsu dzimto latviešu valodu. Bet, kā jau daudzās valodās, ir sastopamas gan rakstības, gan izrunas grūtības. Viena no tām latviešu valodā ir tāda, ka grafēmai „o” atbilst trīs skaņas: [o], [ō] un [uo]. Tas sagādā zināmas problēmas, jo ne katrs spēj izzināt bez valodas priekšzināšanām, kā attiecīgais vārds tiek izrunāts (piem., oma [ōma], oma [uoma]). Lai to zinātu ir jāizpēta, kurai valodai pieder vārds ar burtu „o”, un tad jānoskaidro, vai oriģinālvalodā patskanis garš vai īss, vai arī tas ir latviskas cilmes vārds. Protams, te jāpiemin, ka lielākā daļa valodas apguvēju nezina katra svešvārda oriģinālizrunu. Mūsdienās latviešu valodā ir manāms liels svešvārdu pieplūdums. Un tāpēc valodas apguvējiem būtu vieglāk, ja katrai skaņai būtu atbilstoša rakstība, jo sastopamas gan īpašvārdu – uzvārdu, vietvārdu – izrunāšanas problēmas, gan problēmas runā tiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda.
Veidojoties latviešu valodas rakstības pamatiem, tās kopējiem bija atšķirīgs viedoklis. Interesanti ir tas, ka 1884. gadā A. Vēbers izteicās, ka skaidrais „o” latviešu valodā dzirdams tik reti, ka nevar izcelties nekādas grūtības un nesaprašanās. …
Vienmēr ir cilvēku daļa, kas vēlas iemācīties mūsu dzimto latviešu valodu. Bet, kā jau daudzās valodās, ir sastopamas gan rakstības, gan izrunas grūtības. Viena no tām latviešu valodā ir tāda, ka grafēmai „o” atbilst trīs skaņas: [o], [ō] un [uo]. Tas sagādā zināmas problēmas, jo ne katrs spēj izzināt bez valodas priekšzināšanām, kā attiecīgais vārds tiek izrunāts (piem., oma [ōma], oma [uoma]). Lai to zinātu ir jāizpēta, kurai valodai pieder vārds ar burtu „o”, un tad jānoskaidro, vai oriģinālvalodā patskanis garš vai īss, vai arī tas ir latviskas cilmes vārds. Protams, te jāpiemin, ka lielākā daļa valodas apguvēju nezina katra svešvārda oriģinālizrunu. Kā tad zināt, kā pareizi jāizrunā vārds, kurā sastopama minētā grafēma? Kāpēc komisija nepieņēmā skaņai atbilstošo pierakstu īsajam patskanim [o], garajam patskanim [ō] un divskanim [uo]? Ir pagājuši daudzi gadi, kopš tika izstrādāta latviešu valodas ortogrāfija, bet vēl līdz šim nav izpildīts latviešu valodas ortogrāfijas pamatlikums – katrai skaņai jābūt savam apzīmējumam. Pārsteidzoši liels svešvārdu ieplūdums latviešu valodā rada izrunas pārpratumus. Rodas arī uzvārdu izrunāšanas problēma. Ne tikai latvieši, bet arī tie, kas apgūst latviešu valodu kā svešvalodu, bieži vien nezina, kā vārds, kurā ir burts „o”, izrunājams. Tā ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām problēmām latviešu valodā. Darbā analizēts – patskaņa [o], [ō] un divskaņa vēsturiskā attīstība latviešu valodas avotos, sākot no 16. gadsimta, grafēmas pieraksta un izrunas nozīme mūsdienās, iemesli, kas kavē un kāpēc neieviesa garā patskaņa [ō] un divskaņa [uo] izrunai atbilstošos apzīmējumus, kā arī problēmas, kuras rodas no tā, ka viens burts apzīmēts ar trim skaņām, piemēram, uzvārdu, vietvārdu izrunā. Izzinātas grūtības latviešu valodas kā svešvalodas apgūšanā, aptaujājot 210 respondentus gan latviešu, gan krievu valodā.
