Bakhilīds. Dzejnieka Simonīda brāļadēls.Viņa dzeja kas saglabājusies – 14 epinīkiji un 6 ditirambi. Bieži vien raksta tiem pašiem pasūtītājiem kā Pindars, viņam ir svešs tā nelokāmais aristorkārtiskums. Viņš cildina krietnību, bet saprot to nevis kā aristokrāta tradicionālo īpašību kopumu, bet kā spēju katram būt sava uzdevuma augstumos.
Lielāka literatūrvēsturiska nozīme ir viņa ditirambiem. Tiem ir balāžu raksturs; tajos liriski apstrādātas atsevišķas mītu epizodes. Redzamu vietu ieņem Atēnu teikas, kas liecina par Atēnu politiskās nozīmes augšanu pēc grieķu-persiešu kariem.
Viņa stilu raksturo mierīgs plūdums, viņam nav tā krāšņuma un reizē tās nesakidrības, kas raksturīgi Pindaram. Nav tādas domas bagātības un dziļuma. Toties dzeju viegli uztvert. Būdams slavens dzīves laikā, kad viņu uzskatīja par līdzvērtīgu Pindara sāncensi, Bakhilīds vēlāko laiku skatījumā palicis Pindara ēnā.
Pindars un Bakhilīds ir pēdējie izcilie epinīkiju meistari. Žanrs bija cieši saistīts ar aristokrātijas kultūru un vēlāk zaudēja aktualitāti. Grieķi saglabāja interesi par savām spēlēm, bet antīkās sabiedrības uzplaukuma laikmets izvirzīja jaunus uzdevumus, kas prasīja no cilvēka vispirms garīgas īpašības un pirmā vieta meistarsacīkstēs pārgāja profesionālu atlētu rokās. Lirika sabiedriskā nozīmīguma ziņā tagad atkāpjas drāmas priekšā.
…
