„Kad kungs pēc tam, kad viņš jums atteicis, piesola mums jūsu māju un ar vārdu sakot, pavēl ņemt, tad mums tas ir jādara, ja negribam, lai pašus izdzen. To zina ir Dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jūsu mājas nevajadzēja un iekārojuši mēs viņas nekad neesam, bet gan negribējām nemaz ņemt.” (197)
Šajos Oļiņietes sacītajos divos teikumos var pilnībā saprast viņas dabu un to, ka viņas vārdi nav savienojami ar darbiem. Pašai Oļiņietei svēts nav nekas. Pat Dievs, kuru viņa tik ļoti slavina, viņai drīzāk ir paziņa, kurš tikai atbrīvo viņu no grēku nastas un sirdsapziņas mokām. Oļiņiete dara nekrietnus darbus, lai pavairotu savu mantu un sevi attaisno ar liekuļošanu un meliem. Patiesībā Oļiņieti saista tikai un vienīgi manta, kuru viņa mēģina iegūt ar jebkādiem līdzekļiem. Viņa ir gatava pārdot Lienu Prātniekam, lai tikai saradotos ar viņu un iegūtu kādu labumu sev. Oļiņietes raksturā sveša iezīme nav arī ļaunums un pat nežēlība. Viņa ir ieradusi bradāt pa cilvēku jūtām un dzīvēm tik ļoti, ka vairs bez tā nevar iztikt, lai normāli dzīvotu. Tā vien šķiet, ka viņas prātā nepārtraukti šaudās ļaunuma un savtības zibeņi. …
