Sociālais statuss
Cilvēki, kas apvienoti kopīgā dzīvē vai darbā, nevar visi vienādi izturēties pret to, ko viņi dara, kā arī cits pret citu. Katrs mikro- vai makrokolektīva loceklis- atbilstoši savām profesionālajām spējām un personībai, kā arī prestižam, kurā ir fiksēti viņa panākumi,- ieņem noteiktu vietu pārējo vidū. Tas izpaužas rakstītajos un nerakstītajos pienākumos, un tiesībās, kas atspoguļo katra indivīda sociālo statusu kolektīvā. (1, 54)
Savukārt kolektīvs pēc savas struktūras ir savdabīga prestiža un sociālā statusa hierarhijas sistēma. Tā nav sastingusi un dinamiski mainās: sākotnējās pašnovērtēšanas stadijai, kur cilvēks vēro sava ‘’es’’ iespējas salīdzinājumā ar pārējo ‘’es’’, seko statusa paaugstināšanās posms, kur indivīds pastiprinātu interpersonālo attiecību gaismā izšķir pašcieņas un viņam izrādītās cieņas sakritību vai atšķirīgumu, bet šim posmam- personīga sava ‘’es’’ koncepcijas pašapziņa, kas prasa pašvērtības apziņai proporcionālas morāliskās pateicības saņemšanu. Tā ir sarežģīta sistēma, un jebkurā tās attīstības stadijā var veidoties pozitīva vai negatīva salīdzinošā bilance ar visām no tās izrietošajām sekām : mainīgu sociālo aktivitāti, konfliktiem, tuvināšanos vai norobežošanos. Tā ir sistēma, kur personas sociālais statuss- līderis, vadītājs, padotais, autoritāte, grēkāzis- ir nesaraujami saistīts ar interpersonālo attiecību peripetijām. Interpersonālās attiecības vienmēr ir vērtējošas, tās spēj materializēt sociālā statusa jēdzienus- līderis, neveiksminieks utt.(1, 54).
…
