Tas deva iespēju pamatos mainīt visu glezniecības koncepciju. Bilžu raksta vietā mākslinieks varēja radīt ilūziju, ka Bībeles sižets risinās tieši acu priekšā. Savu varoņu izjūtas viņš atklāja tik pārliecinoši, kas tas izpaužas ne tikai vaibstos, bet arī cilvēku pozās un žestos, kas pret skatītāju pagriezušies ar muguru.
Viduslaikos ļaudis neuzskatīja par vajadzīgu saglabāt mākslinieku vārdus nākamībai. Arī paši mākslinieki netīkoja pēc slavas un ievērības. Bieži vien viņi savus darbus pat neparakstīja. Arī šajā ziņā Florences mākslinieks Džoto ir celmlauzis. Sākot ar Džoto, vispirms Itālijā, tad arī citās valstīs mākslas vēsture ir dižu mākslinieku vēsture.
…
