J.Ziemeļnieka dzīve mani ieinteresēja gan ar savu savdabību, gan smagumu...Tāpēc iesākšu ar mazliet skumjām notīm, ar paša Ziemeļnieka savas dzejas raksturojumu:
Tas ir kāds bēdīgs stāsts
Par sapņotāju jaunu,
Par mīlu dievišķu,
Par ciešanām un kaunu.
(Atmiņu grāmata no kr. „Naktis”)
Viņa dzejas noskaņas iemesli un pievēršanās mīlestības lirikai, manuprāt, ir cieši saistīti ar autora biogrāfiju. Esmu iepazinusies ar Ziemeļnieka laika biedru vērtējumiem, kuros mēģināju atrast cēloņus, kas pašos pamatos sastopami jau agrā agrā bērnībā.
Dzejnieka bērnu dienas ir grūtas, jo jādzīvo „no rokas mutē”, vasarās jāgana lopi. Jā, sākumā liekas – kas gan tur tik īpašs? Ganu gaitas Jānim ir gandrīz nepanesams ļaunums, jo kopš mazotnes slimo ar nieru slimību, no kuras netiek vaļā visu mūžu. Jau tad Ziemeļnieks izjūt sociālo nevienlīdzību, izsalkumu, sāpes, uzbļāvienus un varmācību. Zīmīgs moments, ka no tā arī uz visu mūžu viņam ir īgnums pret lauku dzīvi. Ziemeļnieks brīnās, kā daudzi mūsu rakstnieki savās autobiogrāfiskajās piezīmēs par savām ganu gaitām var izteikties tik priecīgi. Pats sakot: Es ienīdu laukus un druvas, kas bija jāsargā, un apskaudu putnus, kas varēja laisties, kurp grib. Daudz reiz domāju : kāpēc viņi nelaižas prom uz citu, jaunāku vietu, kāpēc dzied te, kur man tik grūti jāmokās?’’…
