Arī mākslā vērojama līdzīga tendence – aktos visbiežāk tiek attēlotas skaistas sievietes ar kuplām krūtīm – gandarīts mākslinieks, gandarīts skatītājs. Tomēr ir arī izņēmumi, kā, piemēram, Leonardo da Vinči Mona Liza. Jautāts, kur ir skaistums? Iekšēji…
Nobeiguma vietā
Nemanot mans darbs uz nobeigumu kļuva tendenciozs – skaistums ir ļaunais. Tomēr tas tā nebūt nav. Manuprāt skaistums, skaistais valda visur, tas izdara savas korekcijas gan mākslā, gan literatūrā, dzejā, proti, visā. Daudzas sektas savos bukletos izplata, ka dzīve un pasaule ir skaista. Viņiem taisnība, jo ja arī visi cilvēki būtu neglīti – no tiem neglītākajiem izvēlētos to glītāko un vienalga notiktu skaistuma konkursi…atvainojos – neglītuma konkursi, kā, piemēram, «Pazrīzes dievmātes katedrālē», kur Kvazimodo tik kronēts kā neglītelis. Tomēr mūsu pasaulē tā nekad nenotiks, jo pastāv nekur nerakstīti likumi – tas ir skaists, tas vairs nav skaists, bet tas jau ir neglīts. Tieši nerakstītie likumi ir tie bargākie, tos vari pārkāpt, vari nepārkāpt – tevi neviens nesodīs, bet izbēgt no tiem gan nav iespējams.
Un vēl viena iezīme – skaistums ir ļoti dārgs – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
…
