Mazurka la minorā (op. 68, Nr.2)
Tāpat kā daudzas citas, tā ir saistīta ar dzimtenes tēliem. Sākumā skan domīga, skumja melodija. Kustība pa la minora trijskaņa skaņām lēnā tempā pardara to liegu un vijīgu, bet vieglais akcents uz trešās taktsdaļas – īpaši smalku. Komponista atmiņas ir kā sniedzas arvien dziļāk un dziļāk. Šajā kontrastā Šopēns precīzi raksturo emocionālo nepastāvīgumu, kas ir tik tipisks viņa paaudzes romantiskām dvēselēm (gan sapņos slīkstošām, gan darboties alkstošām). Salīdzinājumā ar citām mazurkām šī no tīra dejiskuma aizved mūs poētisku tēlu sfērā. Un jau skan draiskā laucinieku deja ar raksturīgo „dūcošo” kvintu basā. Mažors un dzīvais temps mūzikā rada jautru, aizraujošu noskaņu. Akcents uz trešās takts atgādina kāju piesitienu dejā. Tā ir mazurkas vidusdaļa. Pēc tam atgriežas pirmā tēma – liega, gracioza, domīgu skumju pilna.
Šai mazurka, kas ieguvusi nosaukumu „Lakstīgala”, piemīt vesela virkne folkloristisku īpatnību: ostinētie basi, ērģeļpunkts la basā ar vidējo balsu slīdošām kustībām mazurkas vidusdaļā, la minors ar re diēzu sākumā un Do mažors ar fa diēzu tālāk (šī Šopēnam raksturīgā ceturtās pakāpes paaugstināšana), ass, disonējošs komplekss sol – re diez – fa diez.…
