Taču šie cilvēka esamības veidi nav viennozīmīgi noteikti, jo nevar diktēt vienus un tos pašus likumus visiem cilvēkiem un laikmetiem, tāpat arī nevar uzrādīt vienu vispārīgu cilvēka būtību. Sartrs gan apgalvo, ka, ja esamība tiešām ir pirms būtības, tad cilvēks ir par sevi atbildīgs. Taču – vai ta nav tā, ka uzņemoties atbildību par ko vienu, cilvēks nav atbildīgs par visu? Un kā ir tad, kad izvairāmies no atbildības? Vai arī tad mēs neesam atbildīgi par itin visu?
Ja „nekas” ir neesamība un esamība ir kaut kas esošs, tad, protams, atbildība var būt tikai par esošo, taču reālā dzīve rāda pretēju situāciju. Ne mazums ir bijuši tādi notikumi, kuros noteicošais ir bijis, cik atbildīgs vai neatbildīgs cilvēks ir bijis. …
