Otrā pasaules kara šausmas, sadrumstalotās pēckara Eiropas valstu ekonomikas vājums un aukstā kara sākšanās lika daudzām Rietumeiropas valstīm meklēt savstarpējas sadarbības ceļus, kas nodrošinātu šo valstu pilsoņiem mieru, drošību un labklājību, ko nevarēja nodrošināt katra valsts atsevišķi.
Pirmais nopietnais mēģinājums radīt vispārēju Eiropas struktūru bija Eiropas Padomes izveide (1948), kas aptvēra lielāko daļu Rietumeiropas. Tomēr Eiropas Padomes vājā struktūra un tās starpvalstu iedaba lika Francijai un Vācijai domāt par radikāliem pasākumiem, kas būtu vērsti uz pārvalstisku struktūru radīšanu, tā pārvarot sāncensību, kas gadsimtiem ilgi valdījusi starp šīm divām valstīm.
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide (1951), par ko vienojās Vācija, Francija, Itālija un Beniluksa valstis, bija izšķirīgs solis, lai integrētu ne vien valstu ekonomikas, bet arī to tiesiskās struktūras. Tās politiskais pamats bija Francijas piedāvājums integrēties ar okupēto Vāciju, ievērojot vienlīdzības principu. Piešķirot neatkarīgām Eiropas struktūrām pilnvaras regulēt stratēģiski svarīgo ogļu un tērauda ražošanu dalībvalstīs, neviena no šīm valstīm vairs nevarēja izmantot šīs rūpniecības nozares ekonomiskai vai militārai konfrontācijai ar citu valsti.…
