Z.Lazdu var uzskatīt par vienu no latviskākajām dzejniecēm. Latviešu literatūrā viņa ienāk 20.gs. 30.gados kā gaiša un saulaina, mīlestības pārpilna dzejniece. Tam seko trimdas periods, kas atspoguļo gan pašas dzejnieces, gan visas latviešu tautas dziļo traģismu.
Pirms sāku runāt par viņas personību un daiļradi, gribu minet dažus biogrāfiskus datus.
Zinaīda Zelma Lazda, īstajā vārdā Šreibere, dzimusi 1902.gada 6.jūnijā Vidzemē. Viņu stipri ietekmējusi māte – Emma Bauģe, pēc rakstura lēna, maiga, harmoniska skaistuma meklētāja, vienmēr atklāta un pilnīgi patiesa. Zinaīda visu dzīvi tiecās līdzināties tieši viņai. Savukārt tēvs bija pilnīgs pretstats – radis visus izrīkot, viņš bija skarbs un dusmās ātrs. Tomēr visdziļāko iespaidu uz nākamo dzejnieci atstāj tēva māte. Pati Zinaīda velāk par viņu rakstīja: “Viņa bija kā burve un tālreģe, lai gan ar bursanu nenodarbojās.” Tieši šī apbrīnojamā sieviete ieved meiteni apbrīnojamā latviesu fokloras pasaulē, iepazīstina ar visdažādakajiem mitoloģiskajiem tēlie, kas velāk tik harmoniski iekļausies viņas dzejā.
1911.gadā Zinaīda sāk iet Ērgļu pagasta pareizticīgo draudzes skolā, tad luterāņu draudzes skolā. Tomēr īstais izglītības ceļš sākas 1919.gadā, kad topošā dzejniece dodas uz Rīgu un iestājas N.Draudziņas ģimnāzijā, bet 4 gadus vēlāk kļūst par Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas studenti, Pēc universitātes beigšanas viņa atgriežas savā ģimnāzijā, kur ilgus gadus nostrādā par skolotāju.
…
