Ja par audzināšanas būtiskāko līdzekli šodien uzskatām sadarbību, tad audzināšanas metodes varam definēt kā audzinātāja un audzēkņu sadarbības veidus, pilnveidojot audzēkņu pašregulācijas attieksmes.
Audzināšanas perspektīvu, darbības tuvāko un tālāko mērķi var prognozēt, tikai labi zinot sasniegto personības audzināšanā un attīstībā. Diagnosticēšanas metodes funkcija – noteikt katra skolēna un klases kolektīva līmeni un uz tā apzināšanas pamata prognozēt audzināšanas mērķi.
Prognozēšanas metodē audzinātājs aktīvi iesaista visu kolektīvu, lai paredzētu izmaiņas kolektīva un personības attieksmju līmenī katram pret sevi.
Orientēt uz mērķi var ar vārdu vai paraugu, izskaidrojot, pamācot, parādot vai pārliecinot. Orientācijai mūsdienās pats galvenais ir paraugs.
Darbības praktiskā sagatavošanā u realizēšanā nozīmīgākās ir koordinācijas un stimulēšanas metodes.
Koordinācijas metodes galvenā funkcija ir darbības līdzekļu izvēle, sagatavošana un plānveidīga realizācija. Bez tā neveidojas ne pastāvība, ne atbildība.
Stimulēšanas metodes – objektīvo apstākļu un subjektīvo faktoru vienības nostiprināšana darbības procesā, personības pieredzes, pārdzīvojuma pieredzes un gribas pilnveidošanās. Koordinācijas metodei raksturīgi tādi paņēmieni kā darbības plāna sastādīšana, pienākumu sadale, plāna izpildes uzskaite un paškontrole.
Darba uzskaite, kontrole un paškontrole ir pamatoti paņēmieni, kas palīdz koordinēt visa kolektīva un atsevišķu skolēna darbu.
Stimulēšanas metodes ir savstarpēja palīdzība, pieredzes apmaiņa, rotaļspēle, uzslava, sods.…
