Jānis Turbads "Ķēves dēls Kurbads"

Zemā un augstā līmeņa robežas palīdz nojaukt arī varoņu cēlo darbību atstāstījums sarunvalodā, izmantojot ikdienišķu un pat nenormatīvu leksiku, tā graujot iesīkstējušo pietāti pret arhaisku un svinīgu stilu. Var just, ka autora valodnieciskais profesionālisms (Valdis Zeps latviešu filoloģijas vēsturē iegājis pirmkārt kā izcils valodnieks) šai darbā beidzot palaists no saites, un nu lēkā un spriņģo, veselām šaltīm izverdot apsmieklu par tiklab pārkrievotu un pārangliskotu leksiku, kā pārspīlētu patiesā (lasi: sterilā) latviskuma glabāšanu valodā, kas bijusi īpaši aktuāla parādība tieši trimdā. Epizodes ar Vecā Gramatiķa piedalīšanos un viņa izstrādātā fantastiskā atvasinājumu un etimoloģijas zinātne vien ir atsevišķa pārskata vērta - piemēram, vai zinājāt, ka Sinaja kalna nosaukums no latviešu Jāņa vārda cēlies „tais laikos, kad latvieši vēl vidējos Austrumos starp Babiloniju, Matrimoniju, Mezopotāmiju un Megalomāniju dzīvoja, Sinaja kalnā Jāņus svinēja”, jo ebreju rakstība tak no otra gala lasāma?
Jāņa Turbada romāna attiecību pret tā folkloras avotiem iespējams definēt kā stāstījumu sakrālā un profānā līmeņa pretnostatījumu, tēzi un antitēzi, taču romāna pašironizējošās funkcijas neaprobežojas tikai ar mīta dekonstrukciju, jo caur parodiju lasītājam dota iespēja iepazīt arī parodēto. Tieši tāpēc romāna galvenā mērķauditorija ir izglītots lasītājs, spējīgs novērtēt dekonstrukciju, kas nav iespējams bez klasisko folkloras un literatūras tekstu un daudzu citu kultūras parādību pārzināšanas. Mitoloģiskajā pasaules skatījumā karnevāla laikam ar tā hierarhijas inversiju un normu zudumu ir pasaules pārradīšanas loma, jo groteska uzsver pasaules sākotnes (mītiskā) laika citādību, brīvību no loģikas. Arī „Ķēves dēls Kurbads” piedāvā tradīcijas, īpaši nacionālās tradīcijas sagraušanu, vienlaikus palīdzot tai atdzimt no jauna. Tātad var teikt, ka Turbada romāns, viņa paša vārdiem runājot - „eta ņe paļaidņiba, eta - Ļiktens”.
…