Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, došanās peļņā uz ārzemēm latviešiem ir kļuvusi par ierastu izdzīvošanas paņēmienu. Tūkstošiem latviešu, kas Īrijā, Vācijā, Polijā un Anglijā lasa šampinjonus, zemenes, ceļ mājas, fabrikās fasē vistas un rūpnīcās metina mašīnu sastāvdaļas. Daudzi, kas ilgojas pēc mājām un ģimenes, pēc Latvijas un tik pat daudzi, kam pat derdzas doma par atgriešanos un nožēlojami zemo atalgojumu, ko viņi par tādu pašu darbu saņemtu šeit.
Šī brīža ekonomiskās krīzes laikā ir ļoti grūti spriest, kas būtu darāms, lai latviešiem nebūtu jādzenas pēc zelta kaudzēm uz sapņu zemēm, jo valsts sev ir izvirzījusi citas prioritātes – kā nenoiet pa burbuli kopumā, bet, protams, nekas nav mūžīgs un arī ekonomiskā krīze agri vai vēlu beigsies un atgriezīsies vecās problēmas. Lai gan šobrīd daļēji šis jautājums ir atrisināts – ekonomiskās problēmas skārušas arī Īriju un arī tur vairs ārzemju melnstrādniekus negaida atplestām rokām. Notiek algu un štatu samazināšana, tāpēc jau pie esošajām darba vietām nākas turēties visiem spēkiem.
…
