Runājot par politikas mērķiem un resursiem un to lomu politikas formulēšanas procesā, vispirms, uzmanību ir jāpievērš politikas formulēšanas procesa skaidrošanai. Tātad, politikas formulēšanas process ir daļa no pirms lēmuma pieņemšanas fāzes. Tas nozīme, ka politikas formulēšanas procesa laika tiek apspriestas iespējamas problēmu alternatīvas un notiek arī konkrēto problēmu risinājumu sagatavošana, lai tos realizētu galējā lēmumu pieņemšanas procedūrā.1 Būtībā var runāt par to, ka politikas formulēšanas process ir politikas procesa kritiskā fāze. Tas nozīme ka izstrādājot konkrētas problēmu alternatīvas un iespējamus visu izstrādāto alternatīvu risinājumus politiķi nonāk līdz tam, ka var vērot „politiskās sadursmes”. Tas notiek tāpēc, ka tā politiskā vara sadalās starp sociālām, politiskām un ekonomiskām interesēm, līdz ar to balstoties uz šiem interesēm notiek arī politikas formulēšanas process.2
Tagad uzmanību vajadzētu pievērst tieši pieejam politikas formulēšanai. Literatūrai, kā pieejai politikas formulēšanai nav lielas lomas, līdz ar to, to nedrīkst uzskatīt kā konkrētu pieeju politikas formulēšanai. Tas nozīme, ka vajadzētu būt citām pieejām, kas dotu plašāku ieskatu politikas formulēšanai. Tātad politikas formulēšanai ir svarīgas divas pieejas. Viena no tiem ir problēmas mērķi un otrā ir resursi. Tagad vajadzētu aplūkot katru no šim pieejam atsevišķi. Pirmkārt, kas attiecas tieši uz problēmas mērķiem. Tātad problēmas mērķis ir atrast risinājumu konkrētai problēmai. Šo risinājumu var atrast arī balstoties uz alternatīvām problēmām, kas būtībā ir līdzīgas, kas nozīme ka arī risinājums var būt līdzīgs.3 Savukārt, kas attiecas uz resursiem, tad šeit vajadzētu minēt tieši to, kas dod reālo pamatojumu problēmu eksistencei un iespējamu risinājumu pastāvēšanai.…
