Zenta Mauriņa savā esejā „Klusuma burvis – Kārlis Skalbe” atklāj, savu uzskatu par dāvināšanas prieku. Dāvināšanas prieks, sagādā prieku gan pašam, gan arī saņēmējam. Un tā ir viena no dzīves pamatvērtībām, kuru viņa uzskata par svarīgu. Pamatvērtības dzīvē mums sniedz prieku, laimi, mīlestību, bet galvenais ir ticēt, cerēt un mīlēt, jo cerība mirst pēdējā. Taču vecais, labais uzskats, ka cerība ir tikai muļķa mierinājums, te neiederas, jo cerība mēdz pārvērsties realitātē.
Kārļa Skalbes tēli pazīst dāvināšanas prieku, jo viņi cits citam to sniedz. Pelīte atgriež princi dzīvē, nesaņemot nekādu atlīdzību, tikai pateicību. Pelīte ir nesavtīga, iejūtīga, ar dāvināšanas prieku sirdī. Zenta Mauriņa saka: „Mēs visi pārāk viegli pārvēršamies sīktirgotājos, gribēdami, lai par visu mūs atalgo, turpretī Skalbes tēliem piemīt liela dižciltība, viņi spēj dot, nekā sev neprasīdami, un to spēj tikai bagātais un stiprais”.…
