Katrs cilvēks cenšas izprast cilvēka pasaules specifiku, mēģinot to izklāstīt vienotā, sakārtotā sistēmā. Priekšstatus viņš mēģina loģiski izsecināt no vispārējiem pieņēmumiem, aptverot dažādas sociālo attiecību jomas. Socioloģiskās teorijas un arī pārskats par tām dod, un veicina dažādu zināšanu sistēmas, rada asociācijas un veicina iztēli. Taču katra cilvēka iespējas ir tikai reāli un teorētiski izskaidrot sociālās realitātes likumsakarības un prognozēt sabiedrības attīstības iespējamās tendences un variantus. Taču par pamatu ir jākalpo zināšanām par socioloģiju kā priekšmetu un tad cilvēks var pieņemt vērtējumu un lēmumu dažādos līmeņos. Tas kopumā palīdz cilvēkam labāk orientēties apkārtējā pasaulē, neizslēdzot sabiedrisko realitāti, kurā mēs dzīvojam, indivīdu mijiedarbību, dažādu sociālo slāņu un grupu intereses un vēlmes un laikmetu, kurā mēs dzīvojam.
Apskatot nākotnes sabiedrības modeli, kā savu izpētes objektu un analīzes objektu vēlos izvirzīt trīs aspektus: sociālos, ekonomiskos un politiskos.
19. gs pirmajā pusē, politisko, tautsaimniecisko un sociālo izmaiņu rezultātā, Rietumeiropā veidojās tāda sabiedriskā situācija un zināmā mērā arī psiholoģiskais klimats, kas veicināja jaunu sociuma pašapzināšanās tapšanu. Arvien acīmredzamāka kļuva civilizācijas attīstības saprātīguma ideja. Līdzšinējā jauno laiku zinātnes attīstība galvenokārt bija tiekusies izzināt dabas likumsakarības, taču tagad ir pienācis laiks pētīt cilvēka un viņa radītās sabiedriskās īstenības eksistences nosacījumus.…
