Viens no pretrunīgāk vērtētajiem 20.gs. Latvijas vēstures notikumiem līdz pat mūsdienām ir latviešu leģionāru darbība vācu Waffen SS sastāvā Otrā pasaules kara laikā. Lai gan paši leģionāri izmisīgi cenšas attaisnot savu cīnīšanos plecu pie pleca ar W-SS, 16.marta rīkotie piemiņas pasākumi ar katru gadu izsauc arvien lielākas diskusijas par leģionāru lomu Otrajā pasaules karā kā Latvijas, tā arī starptautiskajā mērogā. Skumji, ka neizskan nekādi pārmetumi nedz Oskaram Kalpakam, nedz Jānim Balodim, kuri arī savulaik cīnījās svešos formas tērpos, bet ar sarkanbaltsarkanām zīmotnēm un latvisku sirdi izkaroja tautai brīvību, taču leģionāru nopelnus vērtē pretrunīgi pat lielā daļā Latvijas1. Līdz pat mūsdienām šajā jautājumā sadurās vācu okupācijas, krievu boļševiku un pašu latviešu leģionāru un viņu aizstāvju viedokļi.
Lai izprastu pašu latviešu mobilizēšanās motīvus, ir pamatīgāk jāiedziļinās Baltijas un Krievijas vēsturiskajās attiecībās. Tā kā Baltijas iedzīvotāji neskaitāmus gadus bija atradušies caristiskās Krievijas pakļautībā, ir pilnīgi pašsaprotams, ka pēc tam, kad Staļins sagrāba savā varā Baltiju 1940.gadā un plašākai sabiedrībai paziņoja, ka tās pievienojušās PSRS brīvprātīgi, pēc represijām, izsūtījumiem u.c. Baigā gada asiņainajiem notikumiem, vācieši 1941.gadā tika sagaidīti kā atbrīvotāji. Spontānas sadarbības rezultātā, cerot uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, veidojās pirmie brīvprātīgo bataljoni. Paši leģionāri nemitīgi uzsver, ka cīnījušies nevis par Hitleru, bet gan pret boļševismu.…
