“Gadu desmitiem pēckara Latvijā daudzās ģimenēs, svinību reizē ap galdu sēžot, dziedāja dziesmu “Zilais lakatiņš”. Šis latviešu sirdīm tuvais lēnais valsis skumīgi stāsta par kādu aizgājušu vasaru, kad mīļa meitene, kurai mati saulstaru rieta krāsā, nākusi pretī – “galvā lakatiņš zils”. Padomju laikā šī dziesma nekad neizskanēja atklātībā – ne koncertos, ne radio, ne televīzijā. Reizēm par to teica: “Tā ir leģionāru dziesma,” neko vairāk nepiebilstot, itin kā ar to viss jau būtu pateikts,” raksta Anna Žīgure grāmatā “Es stāstu par Latviju”.
Kad pagājušā gadsimta 80. gadu beigās atmodas vilnis līdz ar daudzām citām agrāk aizliegtām dziesmām popularitātes augstākajā vilnī uzbangoja arī “Zilo lakatiņu”, klausītāji pārpildītās zālēs un brīvdabas estrādēs, ieskanoties Eduarda Rozenštrauha akordeona taktīm, parasti cēlās kājās. Vai ne tādēļ, lai šiem vienkāršajiem atmiņu sentimenta un neatsaucamās jaunības smeldzes caurstrāvotajiem vārdiem censtos piešķirt īpaša svinīguma, gluži vai himniski emocionāla pārdzīvojuma mirkli? Un faktiski tā jau arī bija himna – neoficiāla leģionāru himna, dzimtenes pārbaudījumu dienās par īsto un savējo pieņemta…
…
