Formas un veidus, kādos atklājas objektīvās tiesības un tādējādi tiesību piemērotājs var tos izzināt, sauc par tiesību avotiem.
Termins „tiesību avots” plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par fons omnis publici et privatique iuris(avotu visām publiskajām un privātām tiesībām). Pēc Līvija domām „tiesību avots” ir pamats un sākums, no kura iesākās tiesību attīstība un vēlāk izauga milzīgā romiešu tiesību sistēma. Par romiešu tiesību avotiem tika uzskatītas paražu tiesības, tautas sapulču likumi, senāta lēmumi, edikti, pincepu konstitūcijas, juristu atbildes, imperatoru likumi, tiesu precedenti, no kuriem tad kā no tiesību izcelšanās formām turpmākajā attīstības gaitā izveidojās obligātās juridiskās normas.
Tomēr jēdzienam „tiesību avots” ir dažādas nozīmes.
Plašākā nozīmē ar jēdzienu „tiesību avots” saprot visus tos faktorus, kas ietekmē objektīvo tiesību veidošanos. Tāda, piemēram, ir literatūra tiesību zinātnēs (t.s. „juristu tiesības”), tiesu prakse (it īpaši-judikatūra) un tautas uzskats (vispārējā tiesiskā apziņa). Tie var palīdzēt tiesību piemērotājam pareizi izzināt spēkā esošās tiesības (tiesību izziņas funkcija). Tiktāl var runāt par tiesību avotiem plašākā nozīmē vai arī par socioloģiskajiem tiesību avotiem.…
