Rādās, ka pats pirmatnējākais sievas iegūšanas veids bijušas precības brāļa un māsas starpā. Izdevīgums slēpās tajā apstāklē, ka viņu pašu izaudzinātie bērni palika savā sētā, netika zaudētas arī darba rokas. Nebija jāatdod svešai saimniecībai manta – pūrs.
Tec upīte, līki loču,
Vien ieteci Daugavā;
Ņem, bāliņi, sav` māsiņu,
Lai iet radi biezumā.
Ja tēvs un māte bija tā nolēmuši, tad, pat ja meita negribēja, tai bija jāizpilda vecāku griba un jāiet par sievu pie sava īstā brāļa.
Laika gaitā šī tradīcija tika aizstāta ar citu – līgavas zagšana. Šis paradums bija ne tikai pieņemts, bet arī tika uzskatīts par goda lietu. Ritualizētā veidā šis paradums saglabājas arī tad, kad līgavas vairs netiek zagtas. Pirms līgavu zagt, to vajadzēja nolūkot. Līgavu varēja braukt lūkoties vai nu tautu dēls pats, viņa tēvs un māte, brāļi un māsas vai krustvecāki – cilvēki, kuriem varēja uzticēties. Nolūkotāji bieži to darīja slepus, slēpdamies māju tuvumā, birzē. Reizēm tie gāja arī sētā, bet tad izlikās par ceļiniekiem un lūdza naktsmājas. Vēl līgava tika nolūkota Jāņu naktī, kad tas bija īpaši izdevīgi – varēja novērot līgavas dziedātprasmi, dejotprasmi (kam tolaik bija liela nozīme), kārtīgumu un prasmīgumu darbā – ēdiena gatavošanā, drēbju aušanā un šūšanā.…
