Augstā tipa kūdra veidojas augstā purva apstākļos. Šāds purvu tips ir raksturīgs vietām ar ūdens maz caurlaidīgu ģeoloģisko pamatni, tāpat augstie purvi var veidoties zemā, un/vai pārejas purva attīstības gaitā, pieņemoties biezumā kūdras slānim. Augsto purvu barošanās notiek ar nokrišņu ūdeņiem, kuriem nepiemīt augsts minerālvielu saturs, līdz ar to būtiski atšķiras arī augstā purva veģetācija. To veido augi, kas spēj pastāvēt ar minerālvielām nabadzīgajos biotopos: sfagnu sūnas, spilves, šeihcerijas, kā arī purvu bērzi un purvu priedes. Nozīmīgākā loma augsta purva attīstībā piemīt baltajām sūnām - sfagniem, kas savas īpatnējās uzbūves dēļ spēj aizturēt nokrišņu ūdens daudzumu (Brakšs, 1961).
Trešais analizētais paraugs ir ezera nogulumi, kas sastāv no sapropeļa. Nogulumi ir tumši brūnā krāsā, nedaudz irdeni un, paņemot tos rokās, var sajust minerāldaļiņas, kas visticamāk ir ezera smilts vai māls. Augu atliekas bez mikroskopa palīdzības ir grūti saskatāmas.
Ezera nogulumi veidojas nogulsnējoties ūdensaugu un organismu atliekām kopā ar minerāldaļiņām (smilts, māls, kalcija karbonāts un citi savienojumi). Ezera nogulumos atkarībā no augu un dzīvnieku daudzveidības ezerā konkrētā slāņa uzkrāšanās var atrast augu atliekas, molusku čaulas, dzīvnieku atliekas, aļģes, u.c.
…
