Pie otrās paaudzes varētu pieskaitīt tos trīsdesmito gadu sākumā dzimušos, kuri apguva mītnes zemes valodu, studijās papildināja savas zināšanas, nodrošinot ieespēju iegūt labāku nodarbošanos. Līdz ar to viņiem pavērās ceļš uz vietējās zemes sabiedrību. Daļa no viņiem apprecējās ar cittautiešiem. Jāpiemin, ka šīs paaudzes starpā bija Latviešu leģiona 15.divīzijas kareivji, kas trimdas sabiedrībai nozīmēja jaunu vīriešu pārpalikumu, kamēr citās zemēs tai pašā laikā karš vīriešu rindas bija padarījis retākas. ( Rakstnieki Astrīde Ivaska, Valdis Krāslavietis, Dzintars Sodums, Ilze Šķipsna, Linards Tauns un jaunākie - Lalita Muižniece, Olafs Stumbrs) Šo varētu nosaukt pat to trimdas paaudzi, kam trimda nozīmēja ne tikai atrašanos svešumā, bet jau garīgu sprieguma stāvokli starp latvietību no vienas un vietējo mītnes zemi no otras puses. Ja vecākā paaudze Latvijā atstāja draugus vai arī ienaidniekus, šai paaudzei bija maz personīgu paziņu, ar kuriem tā būtu varējusi satikties kaut vai garā.…
