Mani pārsteidza eseju tēmu plašais klāsts, Monteņs ir rakstījis, sākot, par vienlīdzību, nevienlīdzību, taisnīgumu, ģimeni, bērnu audzināšanu, likumiem, par cilvēka rakstura īpašībām, tikumiem un netikumiem, apziņas brīvību un veltījis arī daudzas vēstules sev tuviem cilvēkiem, izklāstot savu pieredzi, par kādu konkrētu tematu.
Manuprāt, Monteņs neieskatījās tikai sava laika problēmās, bet smēlās arī pieredzi no pagātnes un atradās dziļās pārdomās par nākotni, viņa esejas mūsdienās nav nesaprotamas, vai kā citādi. Esejas viņš rakstīja vieglā, saprotamā valoda, daloties savā pieredzē un izjūtās. Ne, mirkli, nešķita, ka esejas ir veltītas, tikai kādai daļai sabiedrības, viss rakstītais bija adresēts katram sabiedrības loceklim.
Domāju, ka Monteņa esejas nesniedz nekādu plašu informāciju, un ka tām nav zinātniskā ietvara, manuprāt, tāds arī bija Monteņa mērķis nevis rakstīt, kādai konkrētai sabiedrības daļai, bet visai sabiedrībai, kas prata lasīt un lasīto pārspriest.
Montena personība ir tik spilgta, un viņa Esejas tik domu bagātas, ka tās var noderēt par pārdomu grāmatu, pie kuras vērts vienmēr no jauna atgriezties. Un, ja viņš par savu laikmetu saka "Pat tās manas īpašības, kuras ir nevainojamas, šajā gadsimtā nav vajadzīgas. Manu lēnprātību nosauks par gļēvulību un vājumu, ticību un sirdsapziņu par sīkumainību un aizspriedumainību, bet vaļsirdību un brīvības mīlestību par nejēdzību, neprātu un pārdrošību." Vai, dzīvodams šodien, viņš nevarētu teikt to pašu?
…
