Mēs esam pieraduši par mākslu dēvēt galerijās, uz skatuves un grāmatās redzamo: gleznas, koncertus, dzeju utt., taču jāteic, ka šī ir tikai neliela daļa no mākslas, ar kuras palīdzību komunicējam. Profesors Roberts Beltons norāda, ka jebkura mākslas definīcija novienkāršo tās nozīmi, [1] tādēļ centieni atrast univerālu skaidrojumu allaž saskaras ar tā nepilnību. Tieši tāpēc ideālai mākslas jēdziena pamatdefinīcijai vajadzētu būt spējīgai pateikt to, kāpēc jēdziena aprises ir tieši tik nenosakāmas. Taču viens gan ir skaidrs, vārda “māksla” izcelsme nepārprotami noved pie vārda “mākslīgs”, kas ļauj secināt, ka, lai arī ko mēs nesauktu par mākslu, tā allaž ir cilvēka radīta.
Visa cilvēka dzīve ir pildīta ar mākslu visdažādākajās tās izpausmēs no šūpuļdziesmām un apģērba līdz pat grandiozām celtnēm un karaļu parādēm. Mišels Monteņs ir teicis, ka viņa dzīves lielākais uzdevums ir viņš pats, un viņš pats ir arī mākslas darbs. [2] Tātad ir cilvēki, kas mākslu izprot kā dzīves projektu mūža garumā. Mākslas vēsturnieks Tomass Makjaveli pat nebaidās apgalvot, ka “vairāk vai mazāk jebkas var tikt pasniegts kā māksla”.…
