Manuprāt, rakstot romānu “Agrā rūsa”, Elīna Zālīte pareizi izdarīja, ka izveidoja to tieši tādā formā. Viss darbs ir uzrakstīts kā jaunās sievietes Elzas Ezernieces vēstule savai meitai, kurā viņa izstāsta savu dzīvi, dalās ar saviem pārdzīvojumiem, jūtām un sapņiem. Šis romāns atgādina man sava veida grēksūdzi, lasot to, ir viegli iejusties galvenās varones lomā, saprast viņu.
“Agrā rūsa” ir dramatisks stāsts, par mazpilsētas meitenes ceļu no trūkuma līdz bagātībai, no aprēķina laulībām līdz noziegumam… Elza, nabadzīga lauku meitene, kas ierodas galvaspilsētā ar cerībām atrast kādu darbu, “iekarot” Rīgu. Tas gan nepavisam nav viegli, jo viņa nav vienīgā, kurai ir tik grandiozi plāni... Bet viņai uzsmaidīja laime-viņai piedāvāja piedalīties modes skatē. Tur viņā ieskatās Ķikuļa kungs- vecs, bet ļoti turīgs rūpnieks, un Elza piekrīt kļūt par viņa sievu, cerot, ka varbūt ar laiku tomēr izdosies vīru iemīlēt. Uz šo lēmumu viņu pamudināja ne tikai apziņa, ka tas ir viņas ceļš uz grezno dzīvi, par kuru viņa bija sapņojusi kopš mazotnes, bet arī sarežģīta situācija ģimenē- tā, līdz ar tēva saslimšanu, tik dziļi bija iegrimusi trūkumā un problēmās, ka bez Elzas palīdzības netiktu no tiem ārā……
