Šīs izstādes nosaukums ‘’Skaistā, trauslā daba’’ izvēlēts, jo tas kopumā lieliski attēlo izstādes raksturojošo elementu- impresionistisko dabas (ne)tveramību, kas ļoti ātri zūd, bet reizē atklāj mākslinieces dvēselē pēdas, kas atklātas šais vientulības, mirkļa tvēruma sāpju, ideāla, skaistā un arī neglītā meklējumu cauraustajos darbos.
Protams, I. Iltneres darbos var saskatīt arī sociālas tēmas, tomēr pamatā šais 2007-o8. gada sezonās tapušajās gleznās psiholoģisks, mitoloģisks tēlojums, kā ‘’Hintertux’’- viens no labākajiem izstādes darbiem ar viņai raksturīgo padrūmo pelēcīgo toņu gammu un intimitātes- vīrieša raudu uz sievietes klēpja- savienojums ar dabas- kalnu- diženumu un man simpātiski- vēl arī mazi leopardi Pelēcīgos toņus un sirreālisma kopainu ietur arī ‘’Nekas nav tā, kā izskatās’’’, kas aizsāk(pēc kārtas apskatot gleznas) neparastu sieviešu tēlojumus, kas pieskaņojas šo darbu vientulīgajai noskaņai, tāpat arī, domāju, spēcīgākais(ne velti- tituldarbs) gleznojums- ‘’Skaistā, trauslā daba’’ ar neparastiem, bet skaistiem sieviešu ķermeņiem, skatieniem, tāpat saturiski spēcīgais ‘’Viesuļvētra Katrīna’’ ar no ierastā( arī I. Iltneres gadījumā) atšķirīgu sievietes tēlu, kam atkal savādāka būtība- asāka, neatkarīgāka, arī formā spilgta glezna.…
