Pirmatnējā sabiedrība nepazīst personību un līdz ar to arī traģēdiju. Traģiska var būt vienīgi personība- cilvēks, kuram individuālā pašapziņa vairs nav asna stadijā, kurš uzņemas personisko iniciatīvu ar tai atbilstošām dvēseliskās dzīves amplitūdām.
Viena no senākajām civilizācijām radusies Mezopotāmijā, kas šumeru personā cilvēce no pirmatnējā stāvokļa pāriet senatnes stadijā. Te sākas īstenā cilvēces vēsture, kas paredz jauna apziņas tipa, valsts un „pilsoņu sabiedrības” tapšanu, kā arī jauna cilvēka tipa- šīs kultūras nesēja- veidošanos. Šumeri ir pirmie, kas izgudro ķīļrakstu- rakstību kā jaunu informācijas pierakstīšanas un nodošanas formu, kas ļauj sākt tīri intelektuālu darbību.
Mezopotāmijā sniedz „Eposu par Gilgamešu” („Par visu redzošo”), kurā atspoguļojas šis jaunais posms pašapziņas attīstībā un pirmo reizi parādās arī brīvības problēma. Eposā vēstīts par nemirstības meklējumiem un iztirzāts jautājums par cilvēka esības jēgu. Tā ir pirmā traģēdija pasaulē un Gilgamešs- pirmais traģiskais varonis. Eposā runā par to, ka cilvēkam nav iespējams sasniegt nemirstību; vienīgā tā sasniegšanas forma ir atmiņa, ko saglabās citi par viņa slavenajiem darbiem.…
