Filosofijas terminu skaidrojums

agnosticisms – zināšanas prieks.
aksioloģija – (vērtība) – mācība par vērtībām, vērtību teorija.
antinomija – (pretlikumība, pretruna) – tā rodas no šķietamiem pierādījumiem, ko prāts var dot par divam pretrunīgām tēzēm.
apeirons – (neierobežotais, bezgalīgais, nenoteiktais) – no tā ceļas visas pasaules lietas ka pretstati un iet tajā atkal atpakaļ.
apofātiskā teoloģija – (slepenā mācība par Dievu) – jautājumi, ko cilvēka prāts nespēj aptvert. Dieva parādīšana caur to, kas nav.
aporijas – (bezizeja) – kad saprot, ka neko nezina, ir pagrieziena punkts, no kura saprātīgi sadarbojas, sarunā var sākties patiesa izpratnes meklēšana.
arhetips – (sākums+forma, paraugs) – struktūras, kas veido mūsu personību.
astika – indiešu kultūrā, ticība, kas balstīta uz vēdām.
atribūts – priekšmeta neatņemama īpašība, bez kuras priekšmets nevar pastāvēt un bez kuras to arī nav iespējams domāt.
aveorisms – (virziens viduslaiku filosofijā). Tā pārstāvji uzskatīja, ka pasaule ir mūžīga un dvēsele mirstīga.
bodhisatva – (apskaidrots, līdzsvarots) – kurš dēļ mīlestības pret citiem ir atsacījies ieiet nirvānā.
deduktīvā metode – (izsecināšana) – Dekarta filosofijā.
deisms – mācība, kas atzīst, ka eksistē dievs kā bezpersonisks pasaules pirmcēlonis.
duālisms – filosofiska mācība, kas saka, ka ārpus neradītās un pilnīgās Dieva esamības, pasaulē ir divas pilnīgi šķirtas valstības – ķermeni ar izplatību un tīras domas.
dzīves trauksme – degsme, virzība.
dzīvespasaule – tā Edmunds Freids savos vēlākajos filosofiskajos darbos dēvēja parastu indivīdu dzīvoto pasauli, to nošķirtdams no zinātnes pasaules.
džainisms – (uzvarētājs, karmas) – džainisma ētikas pamatā ir mācība, ka dzīvai būtnei nedrīkst nodarīt ļaunu.
Edipa komplekss – komplekss, saistība ar elementiem Freida psihoanalīzē.
empiriokriticisms – (pieredze+kritika) – nodibināts subjektīvā ideālisma virziens.
epohe – (apstāšanās, aizture).…