Prasme publiski uzstāties nav noslēpumaina māksla, kas piemīt tikai nedaudziem izredzētajiem. Neviens nav dzimis orators. Dažiem uzstāšanās padodas vieglāk, citiem – grūtāk, tomēr vajadzība celties kājās un runāt auditorijas priekšā gandrīz ikvienam iedveš bailes un uztraukumu.
Ir daudzi paņēmieni un principi, kurus pielietojot, cilvēki spēj sekmīgi nodot informāciju un pārliecināt klausītājus. Par vadmotīvu var minēt apgalvojumu ”Visu izšķir nevis vārdi, bet gan izteiksmes veids.” Lai uzstāšanās būtu rezultatīva, nevajadzētu aizmirst, ka, stāvot auditorijas priekšā, cilvēki ir vai nu jāizklaidē, vai tiem kaut kas jāpārdod. Nekādā ziņā nevajadzētu darīt abas lietas vienlaikus.
Ar “izklaidi” jāsaprot iestudētu priekšnesumu vai atsevišķas galda runas. Tādēļ parasti mēs pārdodam, nevis izklaidējam. Var pat apgalvot, ka publiska uzstāšanās ir tirdzniecisks darījums (vai tādai tai vajadzētu būt).
Skolotāju un pasniedzēju pienākums ir nodot zināšanas tādā veidā, lai skolēni un studenti spētu tās uztvert, atzīt un dažkārt pat izvirzīt pretargumentus apgalvojumiem. Nav šaubu, ka arī šis process uzskatāms par pārdošanu. Pasniedzējam ir jāpanāk, lai skolēni pieņemtu sniegto ziņu, bet “pieņemt” šajā gadījumā nozīmē to pašu, ko “nopirkt”.…
