Paiet mēneši un gadi, tu kādā rudens vakarā dodies pa ielu un pie kādas visai veclaicīgas ēkas ielas pretējā puse tu pamani šo pašu mazo bērnu, kurš nu jau ir pieaudzis jauns vīrietis. Tu aizsoļo viņam garām, bet uz mirkli atskaties un pamani viņa acīs rudenīgu mirdzumu, zem kura tik tikko pamanāmi slēpjas rūpes. Rūpes par plašo un mainīgo pasauli, cilvēkiem tajā un sevi. Rūpes par svarīgām un nopietnām lietām. Par lietām, kurām uzņemties rūpes tādai niecīgai būtnei ir gan drošsirdīgi, gan tajā pašā laikā visai muļķīgi. Jo, lai arī cik apņēmīgs tu būtu rūpēties par visu un visiem ir neiespējami.…
