No XI gadsimta līdz XIII gadsimta sākumam radās agrīnie valstiskie veidojumi. Senās paražu tiesības tika pielāgotas sabiedrības jaunajām vajadzībām, ievērojot valdošās šķiras intereses.
Senās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem sadaloties šķirās, izveidojās privātīpašums. Izšķīra divas īpašuma tiesību formas – zemes valdījuma un pilnīgāk nostiprinātā īpašuma forma – proprietas, bona.
Bagātie sabiedrības virsslāņi vēlējās savas sakrātās mantas atstāt nākamajām paaudzēm. Ieradumu ceļā bija izveidojušās divas dažādas mantojuma kārtības – majorāts un minorāts. Meitas mantojuma daļa parasti bija kustamas mantas jeb pūra veidā.
Vissenākie precību veidi bija sievietes laupīšana un zagšana. Vēlākos laikos precības norādīja uz sievas pirkšanu ar līgumu. Sievas pirkšanas vēlākā forma bija vedības.
Senā Latvijas teritorijā jēdzieni par maiņu, pirkumu, parādu utt. bija pazīstami. Mantinieka pienākums bija samaksāt tēva parādus. Pretējā gadījumā viņam bija jāatstāj tēva zeme.…
