Pēc aprēķināšanas principa, nodokļus iedala trīs veidos. Pirmais ir progresīvais princips, kas nozimē procentu likmes pieaugumu līdz ar ienākumu pieaugumu. Liela daļa Eiropas valstu progresīvs ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Otrais ir proporcionālais nodokļu likmes princips. Tas nozimē, ka visi maksā vienādu procentu likmi, neatkarīgi no ienākumiem. Tāds ir sociālais nodoklis. Visbeidzot, trešais princips – regresīvā nodokļu likme. Šajā gadījumā nodokļa procentuālā izteiksme samazinās, pieaugot ienākumiem.
Progresīvo likmju būtība ir tāda, ka nodokļu slodze starp maksātājiem tiek sadalīta atbilstoši nodokļu bāzes lielumam. Jo lielāka bāze, jo augstāka likme. Progresīvās likmes atbilst Ādama Smita maksātspējas principam, kas balstīts uz vienlīdzīgas ziedošanas (upurēšanas, zaudēšanas) koncepciju. Šī teorija aizstāv viedokli, ka progresīvas likmes nodrošina maksātspēju interešu aizstāvību. Valstis (piemēram, Zviedrija), kurās ir progresīvā nodokļa sistēma, atbalsta un aizsargā mazturīgos slāņus, un balstās uz taisnīguma principiem. Progresīvās likmes arī tiek izmantotas, lai zināmā mērā ierobežotu lielražošanas attīstību un lielkapitāla rašanos valstī, ja tas nav vēlams. Visbiežākais arguments, kas tiek minēts par sliktu progresīvajiem nodokļiem ir tāds, ka progresīvās likmes bremzē progresu un attīstību, jo situācijā, kad intensīvāka darba rezultātā ir gūti lielāki ienākumi, valsts ar paaugstinātu likmi nodokļu veidā iekasē lielāku daļu. …
