2. Padomju Krievija un tās agresīvās ārpolitikas sākums.
Boļševistiskās Krievijas vadoņi pēc Oktobra revolūcijas nostājās pret apkārtējām valstīm, pārstāvot priekšstatus par revolucionāro stratēģiju un propagandu bez ārpolitikas, t.i., bez starpvalstu politikas. Pēc tam, kad izjuka pirmais mēģinājums izraisīt pasaules revolūciju, padomju vadītāji nāca pie atziņas, ka Padomju Krievija tagad būs spiesta pastāvēt kā valsts starp valstīm. Šī jaunā orientācija iesākās 1920. gadā – pēc pilsoņu kara, intervences un poļu-krievu kara beigām. Ar revolucionārā internacionālisma propagandu un organizēšanu nodarbojās Kominterne. Pašai Padomju Savienībai absolūta prioritāte bija atpalikušās zemes iekšējās stabilitātes nodrošināšana un saimnieciskā attīstība. Pēc pilsoņu kara gadiem jau katastrofālā saimnieciskā sistēma vien neatliekami prasīja mieru, tirdzniecības uzsākšanu ar kapitālistisko pasauli un kapitālistisko valstu piedalīšanos Padomju Savienības saimnieciskajā atjaunošanā.
Viens no pirmajiem soļiem bija 1920. gada 13. novembra dekrēts par koncesijām, kuram vajadzēja nodrošināt ārzemju kapitāla ieplūšanu Padomju Savienībā.3
…
