2.Otra lielā pārmaiņa, kas skārusi pasaules iedzīvotājus, ir to pārvietošanās no laukiem uz pilsētām. Lai gan šī tendence ir vērojama visā pasaulē, visdramatiskāk tā skar tieši Trešo pasauli, kur iedzīvotāji pamet lauksaimniecības rajonus bezcerīgās nabadzības dēļ, cerot pilsētās uzlabot savu sociāli ekonomisko stāvokli. Bieži vien jaunieši dodas uz pilsētām, bet arī tur neatrod darbavietas. Šie lauksaimnieciskie migranti parasti apmetas uz dzīvi graustu rajonos. Aprēķināts, ka 30 – 60% no Trešās pasaules pilsētu iedzīvotājiem dzīvo šādās „ shantytowns”, kas vietējo pašvaldību ziņojumos tiek dēvētas par „ nekontrolētām apmešanās vietām”. Šādu neoficiālo apmetņu iedzīvotāju skaits dubultojas ik 10-15 gadus.
Pasaulē pieaug arī daudzmiljonu pilsētu skaits (sk.3 tabulu). Septiņas no 10 lielākajām pasaules pilsētām 2000.gadā atrodas zemāk attīstītajās valstīs (izņēmums ir Tokija, Ņujorka un Losandželosa), kamēr 1950 gadā tikai 3 (Šanhaja, Buenosairesa un Kalkuta) piederēja nabadzīgajām valstīm. 1950 gadā tikai Šanhaja un Buenosairesa bija Trešās pasaules pilsētas, kuru iedzīvotāju skaits bija vismaz 5 miljoni (tādas sauc par megapilsētām). 2000. gadā Trešajā pasaulē ir vismaz 35 megapilsētu. Daudzās no tām ir milzīgi graustu rajoni ar nopietnu urbāno piesārņojumu, bez sanitāri tehniskā nodrošinājuma, bez tīra dzeramā ūdens, bez atbilstošām veselības aprūpes iespējām.
…
