Eiropas Centrālā banka un koordinēta finanšu politika

1988. gada jūnijā Eiropadome apstiprināja mērķi pakāpeniski izveidot Ekonomikas un monetāro savienību (EMS). Tā pilnvaroja komiteju toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delorsa (Jacques Delors) vadībā veikt pētījumu un sagatavot priekšlikumus par konkrētiem posmiem ceļā uz šīs savienības izveidi. Delorsa sagatavotajā ziņojumā ekonomikas un monetārās savienības sasniegšanai tika ierosināti trīs atsevišķi, pakāpeniski posmi.
EMS pirmais posms. Pamatojoties uz Delorsa ziņojumu, Eiropadome 1989. gada jūnijā nolēma, ka EMS izveides pirmais posms jāsāk 1990. gada 1. jūlijā. Šajā datumā principā tika atcelti jebkuri ierobežojumi kapitāla kustībai starp dalībvalstīm.
Eiropas Ekonomiskās Kopienas dalībvalstu centrālo banku vadītāju komitejai, kuras loma monetārajā sadarbībā kopš tās izveides 1964. gada maijā bija kļuvusi arvien nozīmīgāka, tika uzticēti papildu pienākumi. Tie tika izklāstīti Padomes 1990. gada 12. marta lēmumā. Tās jaunajos pienākumos ietilpa konsultēšana par dalībvalstu monetārajām politikām un to koordinācijas veicināšana ar mērķi panākt cenu stabilitāti.
Otrā un trešā posma īstenošanai bija nepieciešams pārskatīt Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu (Romas līgumu), lai izveidotu nepieciešamo institucionālo struktūru. Šajā nolūkā tika sasaukta Starpvalstu konference par EMS, kas notika 1991. gadā paralēli Starpvalstu konferencei par politisko savienību. Sarunu rezultātā 1992. gada 7. februārī Māstrihtā tika parakstīts Līgums par Eiropas Savienību. Taču sakarā ar ratifikācijas procesa aizkavēšanos Līgums (ar kuru grozīja Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, mainot tā nosaukumu uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un, cita starpā, ieviesa Protokolu par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem un Protokolu par Eiropas Monetārā institūta (EMI) Statūtiem) stājās spēkā tikai 1993. gada 1. novembrī.
EMS otrais posms, EMI un ECB izveide. EMI dibināšana 1994. gada 1. janvārī iezīmēja EMS otrā posma sākumu, un ar šo brīdi Vadītāju komiteja beidza pastāvēt. EMI īslaicīgā pastāvēšana atspoguļoja arī monetārās integrācijas stāvokli Kopienā. EMI nebija atbildīgs par monetārās politikas īstenošanu Eiropas Savienībā – šo uzdevumu joprojām veica nacionālās institūcijas – un tā kompetencē nebija arī veikt ārvalstu valūtas intervences.
…