Neraugoties uz draudīgo situāciju, kādā 16.gadsimta vidū atradās Livonija, ķildas starp konfederācijas locekļiem turpinājās ar iepriekšējo sparu. Kad arhibīskapa Vilhelma pretenzijas uz hercoga kroni nepiepildījās, ordenis piespieda landtāgu pieņemt lēmumu, ka turpmāk laicīgie augstmaņi nevar kļūt par arhibīskapa vietas izpildītājiem (koadjutoriem). Pretrunā ar lēmumu Vilhelms 1555.gadā par savu vietnieku iecēla Kristofu (Christoph), Meklenburgas hercoga brāli un luterāni. Ordenis atbildēja ar militāru akciju, iesākot tā saukto koadjutoru karu, un sagūstīja gan Vilhelmu, gan Kristofu, bet Polijas karalis Sigismunds II Augusts piespieda ordeni iecelt atpakaļ gan Vilhelmu, gan Kristofu un noslēgt militāru savienību ar Poliju - Lietuvu aizsardzībai pret Maskavu. Krieviem šis bija ilgi gaidītais iemesls konfrontācijai.…
