Vācu filozofs Karls Jaspers (1883-1969) apgalvoja, ka saskarsme ir cilvēku esamības īstenais veids. Kā tas jāsaprot?
Dzīve ir nepārtraukts saskarsmes process. Cilvēks dzīvo cilvēkos: mācās, strādā, atpūšas un nepārtraukti kontaktējas ar citiem. Cilvēki nevar „nepieskarties” viens otram gan tiešā, gan pārnesta nozīmē, jo saskarsmē cilvēki apmierina savas sociālās vajadzības, tajā skaitā, arī vienkārši vajadzību pēc otra cilvēka. Ir taču situācijas dzīvē, ir taču situācijas dzīvē, kad mūs neinteresē lietišķi darījumi, bet mēs gribam vienkārši ar kādu – visbiežāk tie ir tuvinieki un draugi – pabūt kopā. Amerikāņu psihologs Ēriks Berne (1902-1970) saskarsmi sauc par alkām (vajadzību) pēc glāstiem. Glāsti ir jebkura rīcība, „kas nozīmē otra cilvēka klātbūtnes atzīšanu”. Glāsti ir fizisks pieskāriens vai simboliska atzinība: skatiens, vārds , smaids, žests.
Labi pazīstams izteiciens: „Ja tu ko nespēj paveikt kopa ar citiem , tad tu to patiešām nespēj”. Dažādas sociālās terapijas dažādi izskaidro cilvēku kopības vai piederības vajadzību.
Sociālās apmaiņas teorija apgalvo, ka cilvēks viens pats nespēj redzēt savus mērķus, apmierināt savas vajadzības bez citu cilvēku palīdzības. Ikvienam cilvēkam kādā dzīves situācijā ir nepieciešams specials padoms (ārsta, jurista, viesmīļa, skolotāja u.c.), bērniem vajadzīgs vecāku padoms. Apmaiņa nozīmē, ka cilvēku savstarpējas attiecības darbojas princips: es- tev, tu- man.…
