-
Mūzikas tradīcijas pasaules reliģijās
Karnātiskā mūzika
Karnātiskā mūzika (Carnatic music) ir attīstījusies no seno hinduistu tradīcijām un ir viens no diviem populārākajiem rituālmūzikas stiliem Indijā. Tā tiek uzskatīta par vienu no senākajām un sarežģītākajām mūzikas veidošanas sistēmām pasaulē. Karnātiskās mūzikas pamatu veido rāgas (melodija) un tālas (ritms).
Karnātiskajā mūzikā ietilpst septiņas galvenās grupas - dhruva, matja, rupaka, jampa, triputa, ata, eka. Kombinācijā ar pieciem jatiem - tisram (3 skaita), chaturasram (4 skaiti), khandam (5 skaiti), misrama (7 skaiti) un sankirna (9 skaiti) veidojas 35 talamu veidi.
Pamata tonis un pirmais solis ir Sa. Tās augstumu nosaka un to var fiksēt jebkurā frekvencē, atkarībā no balss diapazona un instrumenta augstuma (atšķirībā no Eiropas mūzikas notīm, kurām ir statiska skanējuma augstums).
Šomjo mūzika.
Japāņu budistu dziesmu žanrs, kam raksturīga sakrālu tekstu runa un muzikāla izpilde. Tā ir viena no vecākajām vokāla formām, kāda pastāv. Vispopulārākais Tendai un Šingonas budistu skolās.
Budisms Japānā ieradās no Ķīnas un Korejas mūsu ēras 6. gadsimtā. Turpmākos vairākus simtus gadus japāņu budisti pastāvīgi kontaktējās ar ķīniešu zinātniekiem. Turklāt Japānas atrašanās vieta veicināja valsts kultūras nonākšanu mijiedarbībā ar teravādas budismu.
Budistu liturģiskā mūzika sāka attīstīties Ķīnā mūsu ēras otrajā gadsimtā. Ķīniešu budisms uzplauka Tangas laikmetā, pirms to 845. gadā represēja taoisma piekritējs imperators Vu-tsongs.
…
Vēsturiskā skatījumā mūzika cilvēces pirmsākumos ilgstoši bija saistīta ar sinkrētisku ļaužu darbības kopumu – maģiju, darba procesu, praktisko komunikāciju. Pakāpeniski emancipējoties, tā mītiskajos priekšstatos ieguva maģiska spēka oreolu – spēku, kas spēj valdīt pār dabas stihiju un cilvēka rīcību (mīts par Orfeju u. c. ). Daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras mūzika pastāvēja tikai kopā ar vārdu, kustībām (deja) un darbību (rituāli, senais teātris). Senajās Austrumu civilizācijās mūzika sāka kļūt profesionāla, attīstījās galmos un tempļos, tomēr joprojām nebija atdalīta no prakses. Ķīnā akustisku mērījumu rezultātā tapa pirmā skaņu sistēma – pentatonika. Ēģipte un Indija ir vairāku mūzikas instrumentu pirmdzimtene (arfa, lociņinstrumenti u. c.). Seno arābu skaņu sistēmā ieviesās mikrointervāli (ceturtdaļtoņi). Antīkajā Grieķijā mūzika kļuva arī par patstāvīgu instrumentālu nodarbi, radās pirmie skaņdarbi bez teksta, lai tos tikai klausītos un estētiski baudītu. Tomēr arī tur dominēja priekšstati par mūzikas praktisko iedarbību – medicīnisku, ētiski un sabiedriski audzinošu. Mūzika dalījās pretstatos starp orģiastisko (Dionīss ar bakhantēm) un harmonizējošo (Apolons ar mūzām) sākotni. Mūzikas ietekmi saistīja ar katarsi kā cilvēka dzīvības instinktu (ne tikai viņa morāli) attīrošu faktoru. Attīstījās teorētiski priekšstati par mūziku, tās sakaru ar skaitļiem un par skaņu sistēmu kā kosmosa modeli (Pitagors, Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος).
