Sengrieķu vēsturnieks Ksenofons (aptuveni 430. – 355. g. p. m. ē.) savā grāmatā „Par mājsaimniecību” apraksta pamācības, kā pārvaldīt bagāta grieķa mājsaimniecību un zemkopību. Toreizējā izpratnē bagāta griķa māja atspulguļoja pastāvošās verdzības iekārtas attiecības. No grāmatā „Oikonomika” izveidojās ekonomikas zinātnes nosaukums. Vēlāk sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis (384. – 322. g. p. m. ē.) – jau analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības torizējās sabiedrības līmenī. Aristotelis parasti tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Verdzības iekārtas krišanas laiks un feodālisma kundzības periods nesekmēja ekonomiskās teorijas kā zinātnes attīstību. Kapitālisma laikā attīstījās ekonomikas teorija. Šajā laikā radās merkantīlisma un fiziokrātisma zinātniskās skolas. A. Monkretjens 1915. gadā publicēja darbu „Politiskās ekonomijas traktāts, kas tapa kā pārdomas un ieteikumi Francijas valdībai par nacionālās saimniecības jautājumiem pēc Monkretjēna brauciena uz Angliju. Viņš radīja terminu „politiskā ekonomika”. …
