Humānās pedagoģijas idejas un saistība ar praksi sākumskolā

J.A.Komenskis “Lielā didaktika” Autors ir izstrādājis kritērijus (gribētos pat teikt, ka tie vairāk ir noderīgi un vērā ņemami padomi, nevis strikti ievērojami kritēriji), lai mācīšanās un mācīšana būtu pēc iespējas noturīgāka un sekmīgāka. Daži no tiem ir:
1. „Jāmāca tā, lai cilvēki, cik vien iespējams, apgūtu zināšanas nevis no grāmatām, bet no debesīm un zemes, no ozoliem un skābaržiem, t.i., iepazītu un pētītu pašas lietas, nevis tikai svešus novērojumus un slēdzienus par lietām. Līdz ar to mēs atkal iesim pa seno prātnieku pēdām, smeļot zināšanas nevis no kaut kāda cita avota, bet no paša lietu pirmtēla.”
2. “Lai ko vien sāktu mācīt, skolēnos vispirms ir jāmodina nopietna mīlestība uz to, pierādot attiecīgā priekšmeta priekšrocības, noderību, pievilcību un visu, ko vien var. Skolēna uztveres spēja jāattīsta nopietni un priekšmeta ideja dziļi jāiesakņo prātā.”
3. “Visas zināšanas jāsniedz tā, lai nākamās vienmēr pamatotos uz iepriekšējām, bet iepriekšējās tiktu nostiprinātas ar nākamajām. Viss mācītais, ko prāts pareizi izpratis, jānostiprina arī atmiņā. “





Kā jau minēju, vislabākais veids, kā apgūt konkrētu tematu, bija nodarbības dabā – reālajā lietu vidē. Ne tikai dabaszinības var pavadīt ārā, šādas stundas der izmantot arī sociālajās zinībās – skolēni devās ārā, lai pētītu visus skolas tuvumā esošos apdraudējumus un izstrādātu savus priekšlikumus, kā tos novērst, gan arī, piemēram, latviešu valodas stundā, kuras laikā skolēni sacerēja nelielu aprakstu par kādu no redzamajiem objektiem, neminot tā nosaukumu, – vēlāk visa klase centās atminēt, kāds objekts ir aprakstīts.

Labs veids, kā iesākt stundu, bija tās sākuma izmantot kādu faktu, mīklu vai tml., kas kalpoja kā ierosa stundā paredzamajam tematam. Skolēni jau ar pirmo minūti tika iesaistīti konkrētā temata atklāšanā un izzināšanā.

Labi tika ievērots gan pakāpenības princips, tāpat arī refleksija un novērtēšana – skolēni izprata, kā temati saistās viens ar otru, kādēļ tēmas izkārtotas konkrētā secībā utt., arī novērtēšanai tika izmantoti dažādi veidi – uzlīmes, vārdisks novērtējums, atzīmes. Mācīšanās nebija monotona, skolēni darbojās daudzveidīgi un spēja savas iegūtās zināšanas arī pārbaudīt, ja ne vienmēr praktiski, tad roku rokā darbojoties kopā ar skolotāju un uzticoties tās sniegtajai informācijai, kuru vēlāk varēja patstāvīgi pārbaudīt paši.



…