Kā jau ievadā minēju Duglass Domans nodarbojas ar bērnu attīstīšanu, kuriem ir smadzeņu bojājumi. Viņš pats ir bērns 4 dēliem. Līdz ar to šajā rakstā viņš min piemērus, kā kustības ir palīdzējušas bērniem ar smadzeņu bojājumiem sasniegt tādus pašus rezultātus attīstībā kā veseliem bērniem, dažreiz pat pārspējot gan fiziskajā, gan intelektuālajā, gan arī sociālajām jomā.
Būdams arī bērnu tēvs viņš brīžiem salīdzina bērni dakteres ieteikumus ar paša kā vecāka intuitīvo rīcību bērna attīstībā. Viņš atzīst, ka dažkārt viņa rīcība ir bijusi pareizāka nekā dakteres ieteikta, minot piemēru par bērna staigāšanu.
Arī man, kā mammai šis raksts likās ļoti interesants un noderīgs, jo mēs tieši šim attīstības posmam ejam cauri – esam ceļā uz rāpošanu. Zināju, ka bērns ir jāliek uz grīdas, lai dzīvojas, spēlējas, bet ņemot vērā raksta ieteikumu, tad vairāk piedomāšu, lai rociņas līdz elkoņiem būtu plikas un kājas līdz ceļiem ari plikas, lai lielāka saķere ar grīdu un vieglāk pašam iemācīties rāpot.…
