Vēsturiskā tiesību skola noraidīja dabisko tiesību skolu skaidrojumus par tiesībām. Šīs skolas pārstāvji uzskatīja, ka tiesības rodas un attīstās tautas vēsturiskās attīstības rezultātā. Mūsdienās vēsturiskā tiesību skola ir izmantojama, lai pasvītrotu tiesību mainīgo dabu.
Brīvo tiesību skola radās 20. gs. sākumā kā pretreakcija tajā laikā valdošajam likuma pozitīvismam. Ērlihs vērsās pret likumu kā tiesību valdošo formu, kas nosaka tiesību saturu, bet tiesnesi pacēla pāri likumam, uzskatot, ka nav citas tiesiskās drošības kā tikai tiesneša personībā. Mūsdienās tiesnesis nav “karaliski” brīvs arī tad, ja likumā ir nepilnības, jo viņš ir saistīts ar likumā ietverto likumdevēja plānu(vērtību mērogiem). Paliekošs šīs skolas nopelns ir uzsvars uz tiesneša personības lielo nozīmi un stabila,vienmērīga tiesību piemērošana atkarībā no tā vai tiesnesis pieņem konkrēto tiesību sistēmu vai atbalsta noteiktu ideoloģiju.
Juridiskais pozitīvisms radās zinātņu un tehnikas attīstības uzplaukuma laikmetā. Viņi uzskatīja, ka tiesības ir spēkā tādēļ, ka tās rada noteikta institūcija noteiktā procedūrā. …
Tiesību teorija ir visa pamatā. Tā attīsta apgalvojumus par to, kas ir tiesības un kā tās strādā. Jautājums, kas ir tiesības ir sens, un katrs tiesību zinātnieks ir centies atbildēt uz šo jautājumu, izvirzot tiesību definīciju. L. Šulcs darbā “Tiesības kā ētikas minimums” norāda, ka to meklē nevis juristi, bet gan tiesību filozofi, jo bez filozofijas palīdzības tiesību jēdziens iznāk pārāk šaurs un nepilnīgs. 1 Aristotelis teicis, ka tiesības ir politiska taisnība, bet Ruso, ka tas ir tautas gribas izpausme. Arī psiholoģijas tiesību pārstāvis Kārlis Dišlers uzskata, ka tiesības ir sabiedriskās dzīves produkts, jo tiesības juridiskā nozīmē, atrodam cilvēku sabiedrībā, kas bez tiesībām nav iedomājama. 2
