Ķīnā, tāpat kā Rietumos, filozofiskā doma laika gaitā izaugusi no mīta, taču ceļš, kuru iet ķīniešu domātāji, ir visai atšķirīgs no grieķiskā “gudrības mīlestības” ceļa. Ķīnas kultūrā un filozofijā veidojas savdabīga tēlainā domāšana, kas sevī apvieno mitoloģiskajai apziņai raksturīgo pasaules redzējumu ar spējām iedziļināties cilvēciskas esamības problēmas. Ķīniešu filozofija var atskatīties uz ilgu vēsturisku tradīciju. Tā sāka veidoties 1. gadu tūkstoša (p. m. ē.) sākumā. Jau 8.-5. gs. p. m. ē. bija plaši izplatīta mācība par piecām dabas “stihijām” jeb pirmelementiem. Senie ķīniešu domātāji mācīja, ka piecu “pirmpamatu” – ūdens, uguns, metāla, koka un zemes kombinācijas rada visas daudzveidīgās parādības un lietas. Pastāvēja arī cita reālās pasaules “pirmpamatu” izdalīšanas sistēma.
Viens no senākajiem Ķīnas filozofiskās domas pieminekļiem ir “Pārmaiņu grāmata” (“Iczin”) – teksts, kas saistīts ar senu zīlēšanas praksi. “Pārmaiņu grāmatā” nosaukti jau astoņi “pirmpamati”, kuru mijiedarbībā rodas dažādās īstenības situācijas. Savos pamatos “Pārmaiņu grāmata” tomēr paliek neskaidru minējumu pilns teksts. Tikai nedaudz vēlāk to sāka interpretēt filozofiski. ”Pārmaiņu grāmatas” tēli un simbolika ļoti stipri ietekmēja Ķīnas filozofijas tālāko attīstību. …
