20.gs raksturīgā pasaules izjūta un meklējumi, protams, atspoguļojas arī filozofiskajā domā. Eksistenciālisms pārstāv antropoloģisko tipu. Tas tiecas ‘’attīrīt’’ cilvēka tēlu un cilvēciskās eksistences principus, tas balstās uz morāli, pasaules individuālo pārdzīvojumu, un kultūru un vēsturi kā cilvēciskām realitātēm. Mūsdienu filosofija ir fiksējusi fenomenu, kas iziet tālu aiz tās ietvariem – tā ir pārliecība par divām realitātēm: īsteno realitāti un realitāti, kuru veido ilūzijas, valodas fetiši, aizspriedumi, ideoloģizētā pasaules aina kopumā. Taču runa jau nav tikai par pasaules ainu un tās izpratni, pārdzīvojumu. Pašas cilvēciskās attiecības var kļūt par važām cilvēciskās eksistences realizācijai. Līdz ar to līdzās uzdevumam attīrīt zināšanas un valodu izvirzās arī uzdevums atbrīvot cilvēku un ļaut realizēties viņa radošajām potencēm, nodrošināt adekvātu esamību. …
