Kā ir zināms, pirmo reizi tējas dzērienu sāka lietot Ķīnā , vēl Tan ( VII – IX) laikmetā. Pirmsākumos tējas lapu uzlējumu izmantoja medicīnas vajadzībās, bet ar budisma Čanj ( japāņu val. – Dzen) sektas izplatīšanos (kura par patiesības atklāšanas pamatmetodi uzskatīja garas meditācija), šīs sektas adepti sāka dzert tēju kā stimulējošo līdzekli. Ķiniešu dzeinieks Lu Juj 760. gadā uzrakstīja “Tējas grāmatu”( Ča czin), kurā izklāstīja tējas dzēriena pagatavošanas paņēmienu sistēmu , aplejot tējas lapiņas ar verdošo ūdeni. Tējas pulveris , ( tējas ceremonijai), pirmo reizi tiek pieminēts ķīniešu kaligrāfa Czjan Sjana, grāmatā “Ča lu”( 1053 gadā). Par tējas dzeršanu Japānā informācija ir atrodama arī VIII - IX gadsimtu rakstiskajos avotos. Tējas dzeršana kļūst salīdzinoši izplatīta Japānas un Ķīnas kontraktu pastiprinājuma periodā. Svētais tēvs Ejsaj, viens no Dzen – budisma pamatlicējiem Japānā, 1194. gadā atgriežoties no Ķīnas, iestādīja tējas krūmus klostera pagalmā priekš reliģioziem rituāliem. Viņš ir arī pirmās japāņu grāmatas par tēju “Kissa Edzeki”(1211. gadā), kurā tiek runāts par tējas lomu veselībā, autors. …
