‘’Cilvēks, kas viens pats aplūko savvaļā augušas puķes, putna vai kukaiņa u.c. skaisto veidojumu, tos apbrīnodams, mīlēdams un vēloties, lai tie dabā vienmēr pastāvētu, kaut arī viņam dažkārt no tiem rastos zaudējumi, nemaz nerunājot par kādu labumu, ko tie viņam varētu sniegt, pievērš tiešu un, proti, intelektuālu interesi dabas skaistumam’’18 . Kants uzsver, ka daba ne vienmēr cilvēkam ir draudzīga un dara tikai labu un nes skaisto, bet mēdz būt arī postoša, graujoša un iznīcinoša. Kants rosina mīlēt un apbrīnot dabu ne tikai tad, kad tā mūs glāsta ar siltajiem saules stariem, jaukajām putnu dziesmām, reibinošiem aromātiem un dāvā dažādus labumus, bet arī iznīcinošo un pāri darošo dabu, un arī tajā saskatīt skaistumu. ‘’Dabas skaistuma pārākums par mākslas skaistumu- kaut arī tas pēc savas formas pat pārspētu dabas skaistumu’’19 . ‘’Māksla atšķiras no dabas, tāpat kā darīšana atšķiras no rīcības vai darbošanās vispār, bet mākslas produkts jeb rezultāts - kā darinājums no dabas produkta kā sekām’’20. Māksla vistiešākā mērā atspoguļo dabu, tā iemūžina mirkli, jo viss, no kā top māksla, ir sastopams dabā – cilvēks, mūzika, kustība. Dabas skaistums ir pārāks par mākslas skaistumu, tās skaistums nav neviena autora pēc savas gaumes radīts. Tas ir visu laiku mainīgs, un nekad neapstājas. Katru dienu mēs uzlūkojot dabu redzam gan sev pazīstamo un ierasto, bet katru dienu savādāko un mainīgo. Viss, ko mēs radām, nekas no tā dabu nepārspēs un laikam, ka nevajag arī! …
